Turpina maukas lidināties manā galvā.
Neizmērojams tukšums. Neaizpildāma vientulība. Glāze, kurai apakšas nav, bet neviens to nezina. Naids, kas kļūst ar dienu jo lielāks, arī pret to, ko reiz mīlējis, burbuļo. Vārās. Daudz naida, kas vērsts uz iekšu tiek. Gribās ārdīties, gribās izārdīt, bet bail no sevis. Neviens mani nespēj nogalināt, tikai es. Pārāk daudz sapņu rādās, kuros ir grūti paskriet, nepārvarama pretestība un beigās nokrītu. Mans prāts ir mans lielākais ienaidnieks, tas grauž, tas griež, tas traucē un spiež. Viss smacē, it kā cilpa būtu ap kaklu. Kur ir palicis tas vecais entuziasms? Kur ir palikušas krāsainās sajūtas? Kāpēc man ir bail no visa, bail no tā, ko agrāk nebijos? Un kāpec, sasodīts, mani nekas nešokē/nepriecē/neizbrīna? Tumša istaba ir mana sabiedrotā. Nakts ir mana mīla/iedvesma. 8 stundu darba diena ir mana radošā slepkava, vismaz pagaidām tāda ir bijusi. Ar radošo slepkavu sadzīvot nespēju, tas ir kā ēst no šķīvja kurā nekā nav. Bet ēst gribās un bez tā nevar. Viss liekas, ka jau ir bijis, liekas, ka visur ir būts, viss liekas tik pierasts/ierasts.. Man ir veca dvēsele, tā nes smagu nastu, smagu pieredzi, izcilu intuīciju un spēcīgu instinkta gribu. Man tik daudz vēl kā ir padomā. Pārāk jūtīgs pret visu, pārāk ietekmējams no āra un pārāk liels kambaris iekšā. Daudz lielu kambaru. Tas veicina bezjūtību. Pārāk daudz nevajadzīgā tiek turēts aiz aizslēgtām durvīm. Pārāk pelēka un melna skaņa apkārt skan. Pārāk netabils un pretrunīgs. Pārāk kluss un jūtīgs. Pārāk maz vietas dvēselei. Tā ir apspiesta. Pārāk kautrīgs un šaubīgs, lai meklētu, pārāk viegls, lai savāktu. Pa ziemu ar vasaras riepām. Smagāks par debesīm un vieglāks par elli, bet tāpat ne uz zemes. Un šīs skumjas.. šīs vispausaules skumjas.
Dažreiz jau nav tik traki, bet kad ir - kuģi kļūst vraki.
Neviens nesaprot, bet savus viedokļus izteikt gan neskopojas. Kāpēc es jūtos vainīgs pie lietām, kurām vajadzētu atstāt mani vienaldzīgu? Kāpēc es izjūtu tādu empātiju, pat pret akmeni, kurš vientuļš guļ uz ceļa un pats nespēj pakustēt? Viss lēnām mirst. Es alkstu mīlestības, izpratnes, Empātijas!, kaut kā tāda, kas mani nogāztu no kātiem.
Empātija, mīļie cilvēli, Empātija..Skaists, bet daudziem nezināms vārds. Vēl jo vairāk - tā nozīme. Nozīme.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru