26. 11. - tikko iesācies

Mēs tak agrām bijām normāli cilvēki, ne? Kāpēc visi tagad ir tā sapisušies? Kas sevī, kas kādā citā, kas vēl kaut kur... Dīvaini. Ir tikai viena dzīve, ko sapist :))
Un vēl man ieradās tāda doma - es varētu nākt te rakstīt uz sitienu galvā ienākušas, improvizētas dzejas/lirikas rindas.
Slimības lapas ir super kruta, kamēr gaidi analīzes, bet bailes uzzināt tāpat ir. Man tāpat nepietiek arī brīvdienās laika visām savām interesēm. Kārtējo reizi atrodu ameizing muzonu.. reku

24. novembris - $$$$$$

Es laikam nekad neatradīšu meiteni. Hahah, ne? Riktīgi, brīžiem jūtos pārāk dziļš, pārāk vecs, pārāk gudrs un pārāk nekāds. Pārāk vienmēr draugs un pārāk pieredzējis/pārdzīvojis, lai dalītos. Besī, ka nemāku koļīt un man nav šaura piere, haha.. Lai iet vienas nakts sakari then, jo sex is so magical stuff.
Un mūzika.. šī mūzika. Es vnk mīlu internetu un visu, kas tajā ir.. Pēdējā laikā atrodu izcilu mūziku, nu, man..

19.11.2014.

"i was driving doing nothing on the shores of Great Salt Lake
when they put it on the air i put it in the hammer lane
i soon forgot myeslf and i forgot about the brake
i forgot all laws and i forgot about the rain
they were talking on the 9 and all across the amy band
across the road they were turning around and headed south with me
it got so crowded on the road i started driving in the sand
my head was feeling scared but my heart was feeling free
the desert turned to mud it seems that everybody heard
everybody was remembering to forget they had the chills
then i heard the voices on a broadcast from up on the bird
they were getting interviewed by some Goodman whose name was Bill
i'm almost there to Vegas where they're puttin' on a show
they've come so far i've lived this long at least i must just go and say
hello"

tā lūk.

04.11.2014

Šodien īpaša diena. Gandrīz nomiru pavisam, bet vēl vairāk nomira atkal kaut kas no manis. Trīs dienas mocīja augsts asinsspiediens un trešajā dienā, t.i., šodien, nolocīja pavisam. Arī pulss bija uzkāpis līdz simtam. Es neko par šo līniju nezinu, zinu par panikas lēkmēm krustām šķērsām, bet šitais arī bija visai jaudīgs, nepanesu, izsaucu ātros, kuri kā vienmēr iepriecina ar - nav mirstamā kaite. Patiešām, iepriecina man šis teksts, lai arī nāvi jau kādu laiku atzīstu par ātrāko un vieglāko problēmu noņēmējvariantu. Tam visam iepriekšminētajam ir savi iemesli. Neesmu vairs tik depresīvs, kāds biju agrāk, kad visu galvā izdomāju, bet šoreiz visam ir pamati atrasti. Kas, ko un kāpēc. Līdz ar ko sāk pārņemt dziļa depresija...jo kaut kur iekšā zinu, ka kaut kas nav. Ārsti teica, ka man veģetatīvā nervu sistēma ir maigi sakot ''sadragāta'', nu tobiš uz ielām to teiktu - sapista. Un neko jaunu man viņi nepateica, tā arī jūtos. Tāda sajūta, ka drīz laikam vien būs jāsēžās uz trankviļiem, jākļūst par dārzeni un kaut kā jāsamierinās. Eniveis, zāle papisa nervus, no alkohola jau rokas trīc, ko tālāk? :) Lieta tāda, ka esmu pārāk jūtīgs. Varu sagruzīties par vientuļu akmeni šosejas malā, jo jūtos tāpat. Tik daudz lietas, kas sagruzī.. Īpaši ģimene. Ja te viss būtu ok, tad nebūtu nekādu problēmu. Un man ļoti nepatīk dzirdēt - dzīvē tā iekārtots. Dzīve ir debīla padarīšana. Nekad nebūtu iedomājies, ka veselība ir tik svarīga. Ka šitā sapists būšu sūda, nieka 23 gados. Bet jūtos uz 40.. wtf.