Mēs tak agrām bijām normāli cilvēki, ne? Kāpēc visi tagad ir tā sapisušies? Kas sevī, kas kādā citā, kas vēl kaut kur... Dīvaini. Ir tikai viena dzīve, ko sapist :))
Un vēl man ieradās tāda doma - es varētu nākt te rakstīt uz sitienu galvā ienākušas, improvizētas dzejas/lirikas rindas.
Slimības lapas ir super kruta, kamēr gaidi analīzes, bet bailes uzzināt tāpat ir. Man tāpat nepietiek arī brīvdienās laika visām savām interesēm. Kārtējo reizi atrodu ameizing muzonu.. reku
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru