04.11.2014

Šodien īpaša diena. Gandrīz nomiru pavisam, bet vēl vairāk nomira atkal kaut kas no manis. Trīs dienas mocīja augsts asinsspiediens un trešajā dienā, t.i., šodien, nolocīja pavisam. Arī pulss bija uzkāpis līdz simtam. Es neko par šo līniju nezinu, zinu par panikas lēkmēm krustām šķērsām, bet šitais arī bija visai jaudīgs, nepanesu, izsaucu ātros, kuri kā vienmēr iepriecina ar - nav mirstamā kaite. Patiešām, iepriecina man šis teksts, lai arī nāvi jau kādu laiku atzīstu par ātrāko un vieglāko problēmu noņēmējvariantu. Tam visam iepriekšminētajam ir savi iemesli. Neesmu vairs tik depresīvs, kāds biju agrāk, kad visu galvā izdomāju, bet šoreiz visam ir pamati atrasti. Kas, ko un kāpēc. Līdz ar ko sāk pārņemt dziļa depresija...jo kaut kur iekšā zinu, ka kaut kas nav. Ārsti teica, ka man veģetatīvā nervu sistēma ir maigi sakot ''sadragāta'', nu tobiš uz ielām to teiktu - sapista. Un neko jaunu man viņi nepateica, tā arī jūtos. Tāda sajūta, ka drīz laikam vien būs jāsēžās uz trankviļiem, jākļūst par dārzeni un kaut kā jāsamierinās. Eniveis, zāle papisa nervus, no alkohola jau rokas trīc, ko tālāk? :) Lieta tāda, ka esmu pārāk jūtīgs. Varu sagruzīties par vientuļu akmeni šosejas malā, jo jūtos tāpat. Tik daudz lietas, kas sagruzī.. Īpaši ģimene. Ja te viss būtu ok, tad nebūtu nekādu problēmu. Un man ļoti nepatīk dzirdēt - dzīvē tā iekārtots. Dzīve ir debīla padarīšana. Nekad nebūtu iedomājies, ka veselība ir tik svarīga. Ka šitā sapists būšu sūda, nieka 23 gados. Bet jūtos uz 40.. wtf.