Tikko ar senci pie pusdiengalda izlikām žulti par visu, kas apkārt notiek. Kā vienmēr, pēc tādām sarunām esmu uzvilcies. Besī, ka mani NEDZIRD. Klausās, bet - nekad NEDZIRD. Es taču tik daudz patiesības saku... un empātiju izdvešu ik uz stūra. Bet, bļaģ, nē. Tagad sarijos nomierinošas tabletes, galva griežās un gribu uztaisīt kādu epic songu art rock, psychedelic stilā, pohujs, bez bungām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru